Dzejolis

[PeacefulCaribbeanDutch]

walking through a forest path alone
you call to her and she will turn and greet you unafraid
she will understand everything perfectly
your one step behind, not realizing this was everything that you could have imagined..
abrupt

[lI]

Here's my favorite Latvian dzejolis :)
The author tells about how one day he suddenly started feeling scared that he might forget his sister, as if the blood started calling him from afar.


Pēkšņi uznāca bailes,
ka es varu aizmirst savu māsu.
Ka viņa paliks man nepazīta.
Es tik daudz esmu runājies ar svešiem cilvēkiem,
bet vai man ir bijis laiks parunāties ar savu māsu?
Tikāmies, sasveicinājāmies.
Sasveicinājāmies, atvadījāmies...

Nez kāpēc taisni šodien redzu,
ka viņai jau mazas grumbiņas ap acīm,
ka viņai ir cieta, sastrādāta roka
un ka viņas acis ir ļoti līdzīgas manējām.
Ja tā padomā, es ne reizes neesmu viņai galvu noglaudījis.
Varbūt tad, kad viņa bija pavisam maza maziņa un ēda cukurmaizi?
Biežāk gan es viņu situ.
Viņa gribēja man visur nākt līdz, bet es negribēju.
Man ne prātā toreiz neienāca,
ka viņa tāpēc man visur vilkās līdz,
ka esmu viņas tuvākais, citu draugu viņai vēl nebija.

Vēlāk bija citi draugi.
Es atceros viņu tais retajās reizēs,
kad mēs svinējām kādu notikumu viņas dzīvē.
Radi ēda un dzēra, un runāja par darbu un naudu.
Bet neviens neredzēja, ka viņai ir mazliet sastaipīta roka,
fabrikā smagās kastes cilājot,
ka viņai ir skaisti, cirtaini mati,
zilas, godīgas acis un tās prasa mīlestību.
Un neviens neprasīja:
- Ko tu nesaproti?
Ko tev vajag palīdzēt? -
Teica: -
Re, kur skuķis! Kā odziņa.

Es neatceros, bet man liekas,
es tev toreiz nepiegāju, neapliku tev roku ap pleciem,
nepateicu neviena mīļa vārda, tikai parastos apsveikumus,
kā svešais svešajam.
Bet es biju jaunākais no visiem par tevi vecākajiem,
man tevi vajadzēja saprast, es biju tavs brālis.
Tad bija kāzas. Māsai bija kāzas.
Kāzās jau radi ir tikai fons, uz kura raksta divus vārdus - tavu un viņējo.
Un pēc tam - tev bija tavi bērni un man bija mani bērni,
tev bija tavs darbs un man bija mans darbs,
tev bija rūpes, man bija rūpes,
un mums abiem nebija laika.

Šodien pēkšņi uznāca tādas savādas bailes -
it kā sapnī tevi būtu atkal mazu redzējis,
it kā ierunājās asinsbalss.
Tik daudz esmu ar svešiem cilvēkiem draudzējies,
bet savai māsai neesmu galvu noglaudījis.
Bet es esmu viens no viņas vistuvākajiem,
un viņas acis ir ļoti līdzīgas manējām.

Pēkšņi uznāca bailes.
It kā dzirdēju asinsbalsi.
It kā dzirdēju no tāluma runājam.

Though to be honest, I don't even know if it's white verses or just a piece of prose - it was translated as a poem to Lithuanian: Butkus used an excerpt of it in the intro of his article about the perspectives of Baltic unity and I have to say that it was sooooo dead on...
I found it so persuasive that I went on to look for the full Latvian original and learned it by heart after a few readings.

Staiga išsigandau, kad galiu pamiršti savo seserį.
Kad ji liks man nepažįstama.
Aš tiek daug esu kalbėjęsis su svetimais žmonėmis,
bet ar aš turėjau laiko pasikalbėti su savo seserimi?