Kā latvieši un leiši robežu dalīja

[Matuo]

Vot šitais ir labs! Izrādās, ka ar robežu dalīšanu starp Latviju un Lietuvu pēc 1. pasaules kara gāja vēl trakāk, nekā starp Latviju un Igauniju! Latvieši un lietuvieši pat sāka šaudīties sava starpā robežas dēļ!

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/20...s_izveidosanas

[Peerkons]

Jā, tie smerdeļi ir diezgan nekaunīgi.
Vienīgi man garām ir aizgājis, kapēc Lietuva dabūja Palangu? Tur taču dzīvoja latvieši, mans vecvectēvs ir no turienes.

[Matuo]

Lietuva tika pie Palangas tāpēc, ka starptautiska komisija nolēma, ka Lietuvai ir jābūt izejai uz jūru. Ja Palanga tiktu Latvijai, tad Lietuvai neredzēt jūru kā savas ausis. Klaipēda toreiz piederēja Prūsijai, ja nealojos.

[Peerkons]

Salīdzinot kopējo ar igauņiem un lietuviešiem, igauņi liekas kaut kā tuvāki.
Vēsturiski ar Lietuvu ir diezgan maza saikne. Var teikt ka latvieši un lietuvieši gāja katrs savu ceļu pēc krustnešu iekarojumiem.
Līdzīgi kā Somija un Igaunija, kopīga ir tikai valoda un kultūra.

[lI]

Vienīgi man garām ir aizgājis, kapēc Lietuva dabūja Palangu? Tur taču dzīvoja latvieši, mans vecvectēvs ir no turienes.

Lietuva tika pie Palangas tāpēc, ka starptautiska komisija nolēma, ka Lietuvai ir jābūt izejai uz jūru.

Evi un Eriks
Bet jūs esat diezgan stulbi. Ir kauns tik savas vēstures nezināt...
Palanga nekad nav bijusi īsta Latviešu zeme, Lietuva tika pie Palangas vispirms tāpēc ka ta ir vēsturiska Lietuvas zeme.

Vai Palanga Lietuvai tika dāvināta?
Autors: Alvīds Butkus. 1999. gada 21. oktobris 00:00

Pēdējā laikā Latvijas presē, radio un pat politiskajās aprindās klīst pārmetumi Lietuvai, ka tā uzvedas kā nepateicīga māsa, kurai Latvija gandrīz dāvināja Palangu savas neatkarības pirmajos gados, bet tagad Lietuva ir piekrāpusi Latviju, «paņemot vēl vairāk teritorijas Baltijas ūdeņos». Tādi pārmetumi pasliktina Latvijas tēlu Lietuvā, jo tie nemaz nav pamatoti.
Ne Palanga, ne Sventāja Latvijai nekad nav piederējusi - tās ir vēsturiskas Lietuvas zemes. Gan Livonijas, gan vēlāk Kurzemes hercogistes laikos robeža ar Lietuvas lielkņazisti jūrmalā gājusi pa Sventājas upi. Lietuvas lielkņazs Ķēstutis ap 1349.gadu pārveda no Palangas svētnīcas sev sievu Biruti, topošo Vītauta Dižā māti. Uz Palangu Ķēstutis taču braucis kā uz savu zemi, nevis kā uz Livoniju!
Starp citu, tas, ka Lietuvai no XIII līdz pat XVIII gs. beigām bijusi sava jūrmala, glāba latviešus un igauņus no vācu kolonizācijas un pārvācošanas. Ja šī jūrmala būtu bijusi Livonijas vai Prūsijas krustnešu rokās, latvieši piedzīvotu to pašu, ko mūsu brāļi senprūši. Atcerēsimies, ar kādu apņēmību vācieši ķērās pie kolonizācijas plāniem Kurzemē Pirmā pasaules kara laikā. Tieši Palanga un Sventāja bija tas šķērslis, kas viduslaikos neļāva Livonijai robežoties ar Prūsijas ordeni. 1253.gadā ieņēmuši Klaipēdu un nostiprinājušies tajā (kā arī nosaukuši to par Memelburgu, t.i., Nemunas pilsētu), Livonijas krustneši tomēr nespēja kontrolēt visu Kurzemes jūrmalu (traucēja dienvidkurši un žemaiši) un 1328.gadā atdeva Klaipēdu saviem brāļiem, Prūsijas krustnešiem. Tātad Palanga un Sventāja piederēja Lietuvai visā tās valstiskuma periodā - līdz pat valsts sabrukumam un pievienošanai Krievijai XVIII gs.beigās.

Tad kāpēc latvieši pirmajos savas neatkarīgās valsts gados ieveda karaspēku Palangā un nogrieza Lietuvai izeju uz Baltiju?
1795.gadā Krievijai tika pievienota etnogrāfiskā Lietuva un Dienvidlatvija (Kurzemes hercogiste). Valstu vietā cara ierēdņi nodibināja guberņas. Tātad kaimiņos atradās Kurzemes guberņa ar garu jo garu jūrmalu un Kauņas guberņa ar īsu jūrmalas joslu. Cara ierēdņiem tāds savas jūrmalas sadalījums likās neloģisks, un praktiskuma dēļ 1819.gadā viņi Palangu un Sventāju pievienoja Kurzemes guberņai, tā vienkāršojot gan muitu sistēmu Prūsijas pierobežā, gan satiksmi starp Liepāju un Mēmeli (Klaipēdu). Vārdu sakot, krievi īstenoja Kurzemes un Prūsijas baronu sapņus, kaut gan kā pirmie, tā otrie krievu laikos dzīvoja atsevišķās valstīs.
1918.gadā nodibinājās Latvijas Republika, neatkarību atguva arī Lietuva. Taču paradokss bija tāds, ka latvieši dienvidos apņēmās kontrolēt nevis bijušās Kurzemes hercogistes robežas, bet savu apspiedēju, krievu administratoru noteiktās Kurzemes guberņas robežas. Uz tāda paša pamata latvieši varēja, piemēram, ievest savu karaspēku arī Dienvidigaunijā, kas cara laikos bija Vidzemes (Liflandijas) guberņas sastāvā. 1919.gadā sākās Lietuvas un Latvijas ilgstošas sarunas par robežu, galvenokārt par Lietuvas izeju uz jūru, jo Klaipēda un tās apgabals tajā laikā vēl bija sabiedroto rokās (šo zemi Lietuva atguva tikai 1923.gadā).
Jāpiebilst, ka Latvija nepavisam neizrādīja sapratni, kā to tagad apgalvo daži latviešu politiķi. Protams, teritoriālas pretenzijas bijušas abpusējas. Savā laikā daži Lietuvas pārstāvji pieprasīja katoļu Latgali, kas Lietuvas (vēlāk Rečpospoļitas) sastāvā atradās no 1561. līdz 1772.gadam, kā arī Baltijas jūrmalu no Palangas līdz Liepājai. Savukārt latvieši sarunu sākumā pieprasīja visu jūrmalu, ieskaitot sabiedroto okupēto Klaipēdu un Kuršu kāpas. Vēlāk par strīdus ābolu kļuva Mažeiķu un Ilūkstes dzelzceļa mezgli - latvieši pieprasīja Mažeiķus, bet lietuvieši - līdz ar Palangu vēl Ilūksti.
Robežas problēma 1920.gada otrajā pusē saasinājās un tik tikko nesacēla teritoriālo konfliktu starp abām valstīm. Bija sākušies pat bruņoti incidenti Ilūkstes apgabalā. Sapratnes trūkumu pierāda arī toreizējā Latvijas ārlietu ministra Z.Meierovica vārdi žurnālistiem: «90% nesaskaņu starp Latviju un Lietuvu izraisa nenoteikta valsts robeža.» Strīda atrisināšanai 1920.gada decembra beigās tika aicināta starptautiskā arbitrāža angļu profesora Džeimsa Simpsona vadībā.
Komisija uzreiz sāka darboties (tā pat nesvinēja Jaungadu) un veica milzīgu darbu - apbraukāja visu pierobežu, noskaidroja iedzīvotāju tautību, ticību, ekonomisko stāvokli, vāca citus datus. Tātad Dž.Simpsona komisija, nevis «Latvijas sapratne un pretimnākšana» noteica to, ka Lietuva dabūja atpakaļ Palangu un Sventāju. Savā pārskatā 1921.gada 20.martā komisijas priekšsēdis uzsvēris, ka Palangas jūrmala līdz Sventājai pāriet Lietuvai, balstoties uz etnogrāfisko un vēsturisko principu. Pēc 1920.gada 14.jūnija skaitīšanas datiem, Palangas apgabalā dzīvoja 1840 lietuvieši un 773 latvieši. Sašutumu Latvijā sacēla komisijas lēmums piešķirt Lietuvai arī 4,5 km garu jūrmalu labajā Sventājas upes krastā, lai Lietuva varētu veidot Sventājas ostu. Latvija gatavojās protestēt, tomēr Dž.Simpsonam izdevās pārliecināt Latvijas pārstāvjus, ka Latvijas intereses viņš ievērojis ne mazāk kā Lietuvas: Latvijai atstāts tolaik etniski raibais Ilūkstes apgabals, ko pieprasījusi Lietuva, turklāt 19 000 zaudēto desetīnu vietā Latvija saņēmusi vairāk nekā 28 000 desetīnu sauszemē, tajā skaitā Aknīstes un Brunavas pagastu, kuri pirms tam bija Kauņas guberņas sastāvā. Kaut gan Lietuvai bija atdota atpakaļ tās vēsturiskā jūrmala, sarunu rezultātus vienkāršie ļaudis Lietuvā uztvēra kā Latvijas viltību. Mēdza teikt: «Par savām zemēm mēs maksājam ar savām zemēm.»
Nav arī taisnība, ka Būtiņciems tika pārlietuviskots par Būtiņģi. Šis nosaukums nav lietuviešu, bet kuršu izcelsmes, jo tam ir piedēklis -ng-. Senkuršu vietvārdiem tādi piedēkli ir raksturīgi, piemēram, Kretinga, Palanga, Neringa, Kazdanga, Alsunga, Gandinga, seniskāks Kuldinga. Tātad pašreizējā forma Būtiņģe vēsturiski ir autentiskāka nekā Būtiņciems.
Es domāju, ka Palangas jautājuma pārspīlējumi un vēstures sagrozījumi nedos neko, izņemot domas par latviešiem kā par sliktiem savas vēstures zinātājiem. Esam vienīgās brāļu tautas šai zemē, un Dievs mums licis dzīvot kaimiņos. Lietuvā jums ir daudz draugu, kas jūs mīl, atbalsta un veido pozitīvo Latvijas tēlu. Nevājiniet mūsu spēkus un negraujiet to, ko mēs ar lielām pūlēm un mīlestību esam panākuši Lietuvā Latvijas labā!